6. Kuģniecība
Kuģniecība Vidusjūrā un upēs sāka attīstīties vēlāk, nekā Poseidonijā, un reizē ar bronzas kausēšanu, kaut gan pirmās hetu kuģu karavānas ar sudrabu ieradās no Hattijas 5300. g. p. m. ē. un aizveda līdz umbru elektronu. Aptuveni tai pašā laikā umbri sāka ceļot kuģos pa Īstas (Donavas) un Rēnas (Reinas) upēm, izplatīja elektronu, sudrabu, auklas keramiku un citus izstrādājumus.
Par kuģniecības lomu zelta, sudraba, stikla, bronzas un alvas importā ir izteikti uzskatāmi pierādījumi, apliecinot jūras kuģniecības sākšanos Umbrijā vienlaikus ar jūras kuģniecības attīstību Pelasgijā, kas savukārt izgaismo sarežģītās pelasgu un umbru, kā arī sīkuļu, sīkānu, ettrusku, trusku un tīrēnu no vienas un pelasgu sakarus no otras puses, kas līdz šim bija mīkla - nevarēja izskaidrot umbru bronzas izplatību pārējās baltu ciltīs Eiropā, kā arī Mazāzijā, senajā Ēģiptē, kur kapara (vara) bija diezgan, bet nebija bronzai vajadzīgo piejaukumu.
Pats interesantākais šajā lietā ir tas, ka nepārprotami umbru bronzas kalumi parādījās vispirms Pelazgijā un Mazāzijā - pelasgu kolonijās, arī Senajā Ēģiptē nu tikai pēc tam Apenīnu un Pireneju pussalas arheoloģiskajos pieminekļos, ko skaidro ar sīkānu, sīkuļu, venetu (ventu, venēdu) visai agru kuģniecības sākšanos. Pelasgijā bija pazīstams ļoti sens umbru bronzas kalšanas centrs Keltoja, kas atradās Atēnu pavalstī un kļuva par pirmo pazīstamo ķeltu - bronzas cirvju kalšanas un izplatīšanas vietu. Tas jau ir pietiekams pierādījums kuģniecības pastāvēšanai, ko var papildināt ar vēsturniekiem zināmo patiesību - sīkuļu un sīkānu, kā arī pelasgu kolonijas bija katrā Vidusjūras salā un Āfrikas ziemeļa piekrastēs, turklāt Senās ēģiptes rakstu pieminekļos pelasgi, sīkāni, sīkuļi, veneti un umbri tika minēti kā pirmās miermīlīgās jūras tautas, kas tirgojušās ar metālu.
Par zelta iegūšanu Štīrijā šaubu nav, bet par sudraba ceļiem aizvēstures laikmetos domas dalās, jo Umbru galā senas sudraba atradnes nav konstatētas. Tāpēc zinātnieku vairums secināja, ka jau 6000. g. tk p. m. ē. Umbrijā, tāpat kā Pelasgijā, sākusies jūras kuģniecība, ko apliecina fakts, ka pirmās sudraba rotas jau 6500. g. p. m. ē. bija pazīstamas Hattijā (Turcijā), pie kam hetu vārds hettytes nozīmēja sudrabs, tā kā umbri varēja ievest sudrabu no Mazāzijas, kaut gan tas ir sastopams arī Alpos. Viņiem iebilda citi zinātnieki, jo tādā gadījumā sudrabu vajadzēja atrast vispirms Pelasgijas pieminekļos Mazāzijā, kur sudraba rotas parādījās vienlaikus ar umbru bronzu tikai 4500. g. p. m. ē., t. i., 100 g. pēc umbru bronzas parādīšanās Štīrijā.
Līdzīgas domas par agru kuģniecību izteica L.Niderle: pēc 3500. g. p. m. ē. kausētajā umbru bronzā bija jau stabili noteikts alvas piejaukums, kas vairs nebija dabīgā svina komponente, bet ne Alpos, ne arī Sembrijā alvu tajā laikā vēl neieguva; toties nākamās Lielbritānijas salu īri, pikti un skoti ieguva alvu kopš 4500. g. p. m. ē. un izmantoja rotu izgatavošanā, kālab radās dabīgs secinājums - umbri importēja alvu no Zaļajām salām (Lielbritānija, Īrija), ko apstiprina tur atrastie umbru bronzas kalumi un auklas keramikas trauki pirms to parādīšanās pārējos Eiropas baltu novados, turklāt Britānijas salās tie bija reti sastopami jūras piekrastes apmetnēs (191).
Elbas un Korsikas salās izrakto rūdu veda uz Ettrūriju kausēšanai, izliešanai, kalšanai. Līdzīgas ziņas par senajām šahtam Sicīlijā, Sardīnijā, Maltā, kurās rūdu kausēja, bet sagataves izveda uz Poseidoniju, Ēģipti, Levanti, bet pēc alvas sākumā brauca uz Zaļajām salām (Lielbritāniju, Īriju), vēlāk - uz Sembriju (526).
Tātad metalurģija un kuģniecība Umbrijā bija divas savstarpēji saistītas saimniecības nozares, ar ko tad arī ir izskaidrojamas pretrunas bronzas laikmeta sākuma datējumos Eiropā un Āzijā.