3. Tirēni un ettruski
Tits Livijs Romas vēstures aprakstā minēja, ka Romas impērijas valdījumos pirms Romas pilsētas dibināšanas esot dzīvojusi tikai viena pelasgu tauta, kura dalījusies Balkānu, Anatolijas, Alpu, Itālijas, Āfrikas un Ibērijas pelasgos, bet Itālijā pelasgi esot saukti par umbriem, illīriem, ligūriem, kurus senie grieķi savulaik iedēvējuši par ettruskiem (‘tiem no Trušķa’), bet ettruskus vieni esot saukuši par tīrēniem pēc viņu valdnieka Tīra jeb Tīrēna vārda, kas bijuši lieliski jūras braucēji, kālab jūrai dots Tīrēnu jūras nosaukums, bet vēlāk viņi esot iegājuši latīņu tautā, kura esot Romas dibinātāja; otrus esot saukuši par trušķiem jeb tūskiem pēc kādas Apenīnu pussalā dzīvojušo pelasgu valdnieces Truskas jeb Tūskas (‘Čūskas’) vārda; trešos esot saukuši par pelasgiem jeb umbriem, kuri esot bijuši pirms un pēc latīņiem valdošā tauta Romā, kamēr pārsvaru neesot ņēmuši itāliķi jeb romāņi, kas visi ienākuši Apenīnu pussalā dažādos laikos (354).
Herodots uzskatīja ettruskus un tīrēnus par vienu tautu, kas aptuveni 1273. g. p. m. ē., t. i. Santorinas katastrofas laikā, kad gāja bojā Poseidonijas valsts, esot ieceļojusi Apenīnu pussalā no Līdijas Trojas apgabala, jo tajā laikā ahajavi iebrukuši Trojā un izraisījuši pirmo Trojas karu, izmantodami dabas katastrofas laiku, lai laupītu un iedzīvotos Trojas bagātībās, kaut gan "daži tos pelasgus, kas brauca kuģos pāri jūrām un tirgojās ar citām tautām, laiku pa laikam uzbrukdami vienam otram paša tautas nemīlētam valdniekam, sauca par truscii, jo, kā stāsta Ēģiptes priesteri, vārds truscii esot cēlies no viņu valodas un nozīmējis ‘jūras sirseņu bars`, bet visbiežāk viņus dēvēja par tīrēniem pēc viņu vadoņa jeb vadoņa dēla vārda, kurš uzņēmies vadīt tautu pēc tās sakāves pirmajā Trojas karā, jo par truscii pastāvīgo dzīves vietu pēc viņu dzimtenes bojāejas zemestrīcē esot kļuvusi Trojas valsts Līdijā, kuru bijuši spiesti pamest ienaidnieku dēļ" (56).
69. attēls. Ettrusku kultūras piemineklis - Tuskānas sudrabota bronzas spoguļa aizmugures gravējums. Zīlēšanas aina. Jaunekļi bija kaili, sievietes - apģērbtas togās, no kurienes ir redzams, ka vēlākās romiešu togas bija ettrusku apģērbs.
Herodots vēl minēja kādu tautu, kura pirms Trojas kara un Santorinas vulkāna katastrofas esot dzīvojusi Trāķijā - kaut kur tagadējās Bulgārijas teritorijā un dēvēta par tīrēņiem, jo nākusi no Tīras (Dņestras) piekrastes ciltīm, tātad no Baugaines sindiem. Šie tīrēņi esot bijuši tik pat slaveni jūras braucēji, kā Kiklādu Republikas pelasgi, ar kuriem tiem bijusi vispusīga un sena kopība. Otra tīrēņu tautas daļa, kura apgājusi Ponta jūru no saullēktu puses (tātad Sindīkas sindi), nonākusi hetu zemēs un Trojas valstī, kur sastapusies ar savas tautas pirmo daļu arī esot saukti par truscii. Viņu kopējie pēcnācēji esot dzīvojuši Troādā, t.i., Santorinas valdnieka Poseidona Trojas pavalstī, kuru helēņi dēvējuši par Līdiju, turklāt Poseidonijas valstī kā pavalstis esot iegājušas Trojas, Eiropas, Kikladu un Trāķijas pavalstis. Šie Trāķijas un Eiropas truscii esot vēl dēvēti par tevkriem, jo kādu laiku viņu valdnieks esot bijis vārdā Tevkris jeb Tekris. Viņš tad arī esot nodibinājis Troādas jeb Trojas valsti, kā to esot dēvējuši helēņi, ahaji un ahajavi. Senākais Trojas nosaukums esot bijis Malānija, Malaniusa jeb Malathia. Senie pilsētas nosaukumi Herodota laikos esot saglabājušies vienīgi teikās un nostāstos, kurus esot zinājuši vergi (123).
Vācu valodnieks E. Feters (E. Vetter) ettrusku valodas pētījumos rakstīja, ka ettrusku valodā ir bijuši daudzi pelasgu vietvārdi un personvārdi ar galotnēm - tethe, - lethi, - lethia, saknēm *mal- un *mara- , kuriem Pelasgijā bijis kāds sakars ar kulta valdniekiem vai dievībām, ka "pelasgu pilsētas Malanius, Maranius, Malethia, kuras iedzīvotāji saukti par malethii, no kā Malethia jeb Mazāzija, pamatā bija sakne *mal- jeb *mar- , kas bija izplatīta jo plaši Egejas un Anatolijas reģionā, citās vietās, kurās dzīvoja pelasgi, piemēram, Maleia jeb Maleja - klints, kuras aizsegā atradās senā Festas osta Krētas salā, Malunta jeb Marunta - helēņu Troāda un tiem līdzīgi vietvārdi. Tā pati sakne ieiet mītiskās pelasgu valdnieces Maluntas je Mārejas vārdā, kuras pils pēc tās pašas teikas motīviem esot atradusies nevis Mazāzijā vai Grieķijā, bet gan Itālijā, Tīrēnu jūras piekrastē pie Graviskiem (no ide *ghrebh jeb senajā B rakstībā *gŗavā- ‘Graben’, vācu Graben ‘nocietinājumu grāvis jeb kanāls ap pilsētu, pilskalnu, ciematu’ kā terramarēs.
Lineārā raksta B diferencēšanās rezultātā radās iespēja papildināt šos toponīmus un antroponīmus ar vārdu virkni, kuros ir sakne *mār: Māra, māraten, mārhetia, marānio, marsi u.c., kuros ir viegli saskatīt grieķu Malas, Mallanteus, Malanion, jo r bija diferencējies par l..." (559). Tas pats E. Feters zināja teikt, ka šī vārda sakne ir bijusi daudzās valodās, kuras vairs nelieto, kā arī latviešu un leišu valodā. Viņš atzīmēja, ka pēc izcelsmes vecāks ir latviešu dievietes Māras vārds, kam seko pelasgu *mar- un mard ‘nāve’, sudāvu marra ‘sugas ērzelis’ ─ kādas cilts etnonīms Apenīnu pussalas vidienes austreņa piekrastē pie kāda svētavota, kur bijusi attīstīta zirgkopība, hetu mrsta 'slepkava' un mrta 'nāve', 'mirt', ka šī sakne ir bijusi saistīta ar kādu dieviešu vai māšu Latha un Mārva vārdu, ka mard Latha esot jāsaprot ‘mirusī Lata’.
Pēc tam sekoja ettrusku rakstu pieminekļu pētniecības laiks, kurš turpinās ar pārtraukumiem vēl šodien. Šajā laikā nākušas klāt daudzas versijas par ettrusku izcelsmi, atkarībā no tā, kādas Eiropas ide valodas dialektu konkrētais pētnieks saskatīja ettrusku valodā. Viena no versijām bija tāda, ka ettruski esot nākuši no Donavas piekrastes pāri Alpiem, jo viņu valodā atrada līdzību ar ziemeļa umbru, ontinentālās Pelasgijas ziemeļa novadu un illīru valodu, bet illīru valoda esot bijusi ļoti tuva latviešu un leišu valodām.
Fr.Šahermeiera versijas pamatā tika liktas Herodota liecības par tīrēnu un ettrusku izcelsmi. Izmantodams arheoloģiskos atklājumus, viņš pierādīja, ka tā saucamie etruski ir ieradušies Apenīnu pussalas Tīrēnu jūras piekrastē pa četri lāgi no Mazāzijas pelasgu kolonijām, kur bijuši sakaros ar ciltīm, kuras piedalījušās armēņu etnoģenēzē, sakaros ar hetiem un Bībelē minētajiem filistriešiem, kuri būtībā bijuši pelasgi. Pirmās pelasgu faktorijas esot radušās Tīrēnu jūras piekrastē aptuveni 2. g. tk p. m. ē. un arheoloģijā tās raksturojušas pavisam sabrukušu ciklopisku akmens celtņu drupas.
Pēc ēģiptiešu senrakstiem par jūras tautām ettruski esot ieceļojuši otru reizi Apenīnu pussalā un tai tuvajās salās īsi pirms Santorinas katastrofas - aptuveni 15. - 14. gs p. m. ē. Tie tad arī esot bijuši Herodota minētie tīrēni, kuri ēģiptiešu senrakstos dēvēti par turšā, Tīrēnu jūra - par Turšu jūru. Turšā esot bijušas vairākas jūras ostas Tīrēnu jūras piekrastē.
Trešais vilnis esot sācies pēc Trojas sagraušanas 12. - 11. gs p. m. ē., ko raksturojušas nocietinātās terramares.
Ceturtās ieceļošanas laiks esot stingri noteikts ar radiokarbona (14C) metodi - 1100. g. p. m. ē. Mērījums esot izdarīts terramarē, kura atradās Villanovas senkultūras cilšu teritorijā, t. i., ligūru apdzīvotajā Arno upes ieteces apvidū, kur pirmo reizi Itālijā atrada apaļo jeb umbu saktu ar rakstībā B izdarītu iegravējumu. Tādas saktas esot pazīstamas Trojā, Likijā, Frīģijā, Kārijā un Krētas salā.
Tikai tā varot izskaidrot hetu, armēņu, ariešu, semītu, pelasgu, tohru valodu substrātus ettrusku valodā. Taču viņi pēc ārējā izskata un galvaskausu uzbūves, kā arī pēc apraksta dokumentos, krāsainiem zīmējumiem ettrusku freskās esot bijuši gaišmataini eiropeīdi, kaut gan pēc etniskās būtības un valodas - jaukto asiņu cilvēki, kālab ettrusku valoda neesot bijusi monolīta. Reizē ar to esot izskaidrota pelasgu loma Nēsas dialektā runājušo hetu valodas un kultūras attīstībā (565).
Herodotam esot zināms kāds pelasgu valdnieka Mallāniusa jeb Mēneša akmenī iekalts uzraksts B rakstībā Troādā jeb Trojā, kurā, ievērojot A un B rakstību starpību un dažādo interpretāciju, esot teikts, ka pēc Trojas kara "Mana dēla Ata valdīšanas pārņemšanas sākumā bija liela vajadzība pēc maizes", ko Herodots pēc kādas teikas motīviem interpretējis tā: "Sākumā troādieši pacietīgi gaidīja, kad pacelsies labības ražas, bet bads turpinājās, kālab sāka izgudrot visādus līdzekļus pret to, pie tam katrs izdomāja savus līdzekļus... Tā viņi nodzīvoja 18 gadus, bet bads nebeidzās, pat pastiprinājās. Tad valdnieks Atis sadalīja tautu divās daļās un katrai daļai lika vilkt lozi par to, ka vieniem ir jāpaliek dzimtenē, otriem ir jāaizceļo. Tai tautas daļai, kas izvilka lozi palikt dzimtenē, Atis nozīmēja par vadoni pats sevi, bet par aizceļotāju vadoni nozīmēja savu dēlu Tīrēnu.
70. attēls. Fragments no ettrusku Lauveņu apakšzemespils sienas gleznojuma "Dejotāji".
Tie, kas izlozēja aizceļošanu, devās uz Miera (Smirnas) ostu, uzbūvēja ātrgaitas kuģus ar burām un airiem, iekrāva tajos visu nepieciešamo mantību un pārtiku, sasēdināja sievas, bērnus, sakāpa kuģos paši un aizpeldēja jūrā. Pabraukuši garām daudzām tautām un zemēm, jūras šaurumam starp iekšējo un ārējo Vidusjūras ezeru, tie nonāca Umbrijas rieteņa piekrastē, kur tagad ir Tīrēnu jūra, uzmeklēja vietu starp klintīm, kur uzcēla savu pilsētu, kurā iecēla par valdnieci sievieti vārdā Māreja. Tagad tos visus sāka saukt par tīrēniem vai et Truscii ‘tiem no Trušķa’, kas liekas visai ticams stāsts..." (123), ja vien tajā nebūtu saklausāmas senas šumēru teikas motīvi no eposa Gilgamešs, kurā par badu teikts tas pats, tikai starpība tā, ka šie truscii ieradušies Mezopotāmijā no Tunisijas puses un iemācījuši savaldīt upes, lai tās savus ūdeņus atdod tīrumiem, lai vasaras sausumā izaugtu graudaugu un augļu ražas.
Hipotēzi par ettrusku ieceļošanu pāri Vidusjūrai no Mazāzijas vēstures apcerējumos ienesa kādi 14 aizpagājušā, 19. gadu simteņa, vēstures apcerētāji, starp tiem V.Korsens (W.Corsen, Leipzig, 1874, 1875), K.I.Teilors (Cannon Isac Tayllor, London, 1876), L.Šefllers (L.Schefler, Altenburg, 1882), T.Džezjardinis (T.Dhesjardinis, Lion, 1975), Ed.Brico (Ed.Brizo, Modena, 1885), O. Spandoni (Ol.L.Spandoni, Roma, 1887), J.Marčs (Jules Martha, Paris, 1889) un citi. Viņi rakstīja, ka Svētais Diodors saucis ettruskus par Mazāzijā pazīstamajiem paseviem, senitāļu latīņu izcelsmes romieši