Ko tu teiksi, veco brāli,
Ja es ņemtu cāmu meitu:
Cāmu meitas smalki auda,
Zēģelītes balināja.
2.6. pastāsts
Cāmi91
Kādai mātei un tēvam esot bijis viens vienīgs dēls. Meitu pagastā vai cik, bet dēls nevarējis un nevarējis sievu noskatīt: tā nav skaista, tā nav tikla, tai kupris mugurā, tai deguns par garu, citām kājas kleinas, mazi pupi. Ņems cāmu meitu un cauri, jo cāmu meitas esot gana skaistas, čaklas, tīrīgas, gana pieļāvīgas un mīļas.
Tēvs jūdzis bēri ratos, lai jel brauc līgavu lūkot. Dēls nu laidis pret ziemeli, pret ziemeli vien, kamēr Cāmu zemē nonācis. Skatās apkārt. Mute vaļā. Acis platas metas. Upes zelta gultās guļ. Ezeri dzidri kā asaras. Mežā priedes vien, bērzi vien, pa retai eglītei. Zvēru un putnu ka biezs Ņem tik stopu un šauj, - kažoks ziemai būs. Piestājis pie kalēja. Šis kausē sarkanas grēmas, kaļ lemešus, izkaptis, nažus, cirvjus, rotas. Tā esot bronza, kas cāmu kāreļu galā no zemes nākot ārā, tik jāsavācot, jaizkausējot, jāatdzesējot un kal vesels.
Dēls izmeklējies pašu skaistāko zeltaini, sapircies bronzu, samedījis zvērādas un vedis meitu sētā. Tikai brīnīt brīnījies, kādēļ šai pūrs tāds pats kā kaimiņu meitām.
Ko nu vairs padarītam padarīsi ? Vedis tik sētā kā ir, tā ir un precējis nost. Māra esot šiem vēlējusi lielu ģimeni. Tā slinkais pastarītis pie čaklas cāmu sievas esot ticis.
Kuru sadaļu lasīsim ?
2. No dunošās upes uz tamo galu
4. Zemkopība, lopkopība, medniecība un zvejniecība