Turpinājums10. Lejiešu zemkopības un
piemājas lopkopības kopienas
Krievijas arheologs V.Titovs ar skaitļiem un faktiem pierādīja, ka pirms ražojošās zemkopības sākšanās lejieši ir audzējuši mājlopus (govis, kazas, zirgus). Līdzīgus uzskatus pauda arheologs J.A.Krasnovs savā pētījumā par agro zemkopību un lopkopību Austrumeiropas mežu joslā, kurā ar konkrētiem skaitļiem pierādīja, ka lopu pieradināšana ir sākusies jau mezolitā, bet redzamas zemkopības iemaņas sākušās aptuveni 7200. g. p. m. ē., tas ir, aptuveni 2000 g. pēc lopkopības sākšanās. Viņš savus pierādījumus ilustrēja ar mājlopu kaulu un labības graudu vecuma radiokarbona mērījumiem (220).
Arheologs V.Masons savā pētījumā par ariešu senkultūrām rakstīja par lopkopības sākšanos Dienvidu Eiropā un Āzijā pirms zemkopības, vienlaikus pierādīdams, ka Vidus Eiropā un Rietumeiropā (pret ziemeli no Donavas upes) zemkopība un piemāja lopkopība ienāca no Pelasgijas un Umbrijas gandrīz vienlaikus, ka pirms zemkopības sākuma, piemēram, Šveices ezerpiļu iedzīvotāji, turējuši govis, kazas, aitas un cūkas, kā tas bijis ariešu kopienās.
Pēc arheologa B.Andrianova pētījumiem lejieši turējuši mājlopus (suņus, tauru govis, pieradinātos savvaļas zirgus, pieradinātos veprus) aptuveni kopš 10. g. tk vidus p. m. ē., par ko varot spriest no tā, ka atkritumu bedrēs atrastie minēto dzīvnieku kauli bijuši smalkāki, mazāk attīstīti, ar ko it labi esot atšķirami no to pašu sugu nomedīto savvaļas dzīvnieku kauliem.
Zemkopība attīstījās lēni kopš 8. g. tk vidus p. m. ē., jo tā laika apmetnēs blakus tā sauktajiem kaula sirpjiem tika atrastas piestas un brieža raga kapļi. Zemi irdināja ar nūju un kapli. Pamazām sākās neapzināta graudaugu selekcija. Aptuveni 6. g. tk sākumā p. m. ē. radās rals - līka koka sakne, kurai lemeša vietā piesēja trīsstūra formas krama kaltu. Arklu vilka zemkopis pats, kamēr aptuveni tā paša gadu tūkstoša beigās nesāka izmantot vēršus par vilcējspēku - zirgus uzskatīja par svētiem lopiņiem, kurus nedrīkstēja mocīt tādā darbā, izmantojot jāšanai, ķēves - pienam. Tajā laikā sākās rakstainās keramikas laikmets, bet māla masā sāka iejaukt kapātus salmus, kuriem dažviet piejaucās auzu, kviešu un rudzu, dažreiz arī lēcu un prosas graudi. Tātad zemkopības ceļš līdz vēršu vilkmes arklam un labības kultūras šķirnēm bija 3000 gadu garumā. Tādējādi par zemkopības sākuma laiku lejiešu meža stepēs, tas ir, Vidus Sindas etnokultūras apgabala dienvidu novados, uzskata 9. g. tk 4. ceturksni p. m. ē., kas šķiet pārspīlējums, jo svētkalnus - kalendārus sāka celt tikai kopš 6. g. tk. p. m. ē., kaut gan dažādu sakņaugu (burkānu, kāļu, biešu u. c.) izmēģināšana audzēšanai no savvaļā atrastajām saknēm un savvaļas graudaugu vākšana, kulšana un beršana miltos tiešām ir sākusies aptuvini minētajā laikā.(33). Apzināta augu selekcija, izvēloties labāko sēklu izsējai, kviešu audzēšana lejiešu meža stepju zonā sākās 6. g. tk p. m. ē., kultūraugiem noejot garu selekcijas ceļu no nezāles, taču kvieši tika pārņemti no Pelasgijas, jo nekur citur tik agri to audzēšana nav sākta (145).
Par lejiešu zemkopības attīstības lieciniecēm tiek piesauktas vairākas senlietas. Tā, piemēram, Čerņigovas apkaimē tika atrasts 3400. g. p. m. ē. lietots bronzas arkls ar lemesi zemes apvēršanai, bet Tetivas upes piekrastē tika atklāts, ka Poļesu, Sutoku, Solonovku un Gesičevku apmetnēs jau 7. g. tk p. m. ē. ir lietojuši ralu ar raga lemešiem, sējuši rudzus, miežus, auzas, lēcas, audzējuši burkānus un bietes (210). Arheologi ir izsekojuši zemkopības inventāra pakāpeniskai attīstībai.
Pirmais rals Desnas apmetnēs 7. g. tk p. m. ē. bija apdarināta koka sakne, kurai piesēja dūres cirvi. Tādu arklu paliekas atrastas pļavās, tā sauktajās 'īslaicīgajās apmetnēs bez ugunskuriem', tas ir, upes palienes tīrumā (141). Tur pat blakus atrada arī zaraina baļķēna paliekas - ecēšas, kuras lietotas jau 8. g. tk p. m. ē. vai pat vēl agrāk, acīm redzot, pēc kaplēšanas nezāļu aizvākšanai (63). Jekaterinburgas vēstures muzejā ir savākti raga lemeša rali no izrakumiem Rieteņa Sibīrijā, Kalnu Šorijā un Altaja novadā, kur zemkopība sākās vēlāk, nekā lejiešu galā, pat pirms ariešiem un erjiem, kuru zemkopības sākumus datē ar 6. g. tk p. m. ē. (210). Poļesjes apmetnē atrada 71 - 80 cm augsta divzaru čača arklu ar 27 - 30 cm gariem krama lemešiem, kā arī kaula sirpjus ar krama asmenīšiem - tā bija lejiešu mezolita apmetne (141). Lejiešu Kozincu apmetnē atrada 4200.g .p. m. ē. lietotu bronzas izkapti, kas bija stiprināta pie kāta slīpā leņķī (210). Desnas apmetnēs 6. g. tk p. m. ē. bija apdarināta koka sakne, kurai piesēja dūres cirvi. Tādu arklu paliekas atrastas pļavās, tā sauktajās "īslaicīgajās apmetnēs bez ugunskuriem", tas ir, upes palienes tīrumā (141). Tur pat blakus atrada arī zaraina baļķēna paliekas - ecēšas, kuras lietotas jau 8. g. tk p. m. ē. vai pat vēl agrāk, acīm redzot, pēc kaplēšanas nezāļu aizvākšanai (63). Jekaterinburgas vēstures muzejā ir savākti raga lemeša rali no izrakumiem Rieteņa Sibīrijā, Kalnu Šorijā un Altaja novadā, kur zemkopība sākās vēlāk, nekā lejiešu galā, pat pirms ariešiem un erjiem, kuru zemkopības sākumus datē ar 6. g. tk p. m. ē. (210). Poļesjes apmetnē atrada 71 - 80 cm augsta divzaru čača arklu ar 27 - 30 cm gariem krama lemešiem, kā arī kaula sirpjus ar krama asmenīšiem - tā bija lejiešu mezolita apmetne (141). Lejiešu Kozincu apmetnē atrada 4200. g. p. m. ē. lietotu bronzas izkapti, kas bija stiprināta pie kāta slīpā leņķī (210).
Lejiešiem nebija lielu lopu baru - govis, zirgus, vēršus, mājas cūkas un aitas lejieši turēja vēl mezolitā pašu iztikai piemājas saimniecībā kopš 10000. g. p. m. ē. Dienvidu apmetnēs 3700. g. p. m. ē. ir turēti pat kamieļi, kurus atveduši un lejiešiem ietirgojuši Hirkānijas erji jeb Aizkaukāza arieši. Pēc 3. g. tk p. m. ē. lejiešu dienvidu apmetņu atkritumu bedrēs bija iemesti arī ēzeļu, mājas kaķu, suņu, mājas pīļu un zosu kauli, kas liecina par visai plašu un vispusīgu lauksaimniecisko darbību.
Ja Sindas augšteces neolīta, agrās podniecības sākuma laikā mājlopu kaulu bija 55 %, zvēru kaulu 45 %, zivju zvīņu 5 %, tad meža stepes joslā tajā laikā attiecīgi 83 % mājlopu, 17 % nomedīto zvēru kaulu, bet melnzemes rajonos meža zvēru kaulu daudzums nepārsniedza 8 - 10 %, kamēr mežu podzola zemju joslā meža zvēru kaulu bija ap 53 %, citviet vēl vairāk. Tātad zemkopības un piemājas lopkopības attīstības tempi nebija vienādi, bija atkarīgi no dabas apstākļiem (210).
Zvejniecībai un biškopībai bija nozīmīga loma lejiešu iztikas līdzekļu sagādē, par ko liecina konkrēti arheoloģiskie atklājumi - zivju zvīņas un asakas, kaula žebērkļi ar abpusējām atzobēm.
Dažādos laikos zivju izlietošana uzturā sasniedza 2,8 - 20 %. Zivju zvīņas atrada pat trauku lauskās pie upēm, pavārdam blakus, mītņu tuvumā, pie kāda plakana akmens upes vai ezera krastā. Pāļu mītņu kultūrslāņos zivju zvīņu bija ap 20 un vairāk procentu, kas pierāda agrāk teikto - pāļu mītnēs dzīvoja zvejnieki, kuri zivis iemainīja pret maizi, bet blakus zvejai medīja un kopa govis, zirgus, aitas, cūkas. Visās lejiešu bronzas laikmeta apmetnēs tika atrasti burtu koki ar piederības zīmēm (burtēm) jeb bišu bluķi. Ar piemājas biškopību ir sākuši nodarboties kopš 6. g. tk p. m. ē., vismaz Seimas piekrastes apmetņu vietās tika atrastas vecu doru un burtu koku paliekas ar vaska piciņām (210).
Vākšana un medīšana arī nekad nav rimusies kopš paleolīta. Paleolītā lejieši medīja ziemeļbriežus, mezolitā - sumbrus, taurus, briežus, veprus, lāčus, vilkus, kažokādu zvērus, bet metālu laikmetā medības kļuva par palīgsaimniecību - nomedīto dzīvnieku kaulu daudzums atkritumu bedrēs nepārsniedza 30 %, bet zvejniecība palika iepriekšējā līmenī (ap 20 %). Tā kā mājlopu kaulu daudzums nepārsniedza 45 %, tad vākšana apmierināja pārtikas vajadzības aptuveni par 5 - 7 %. Tātad lejieši vāca meža bišu un kameņu medu, riekstus, ēdamās kastaņas, ozolzīles, sēnes, meža ogas un augļus (dzērvenes, lācenes, brūklenes, avenes, mellenes, zilenes, ievu ogas, meža plūmes, savvaļas ābeļu augļus u.c.), līdz 4500. g. p. m. ē. arī egļu un priežu čiekuru un zāļu sēklas, ēdamas saknes un lapas, tējas un dziedniecības augus.