2.1. ps

Vienveidīgie

Ievads otrajam stāstam

“Šo galvaskausu mērījumu un aprēķinu vidējo rādītāju kopums bija raksturīgs tipam, ko es uzskatu par iespējamu, sekojot A.P.Bogdanovam, nosaukt par protoeiropeīda tipu, tuvinot šo jēdzienu Kromaņonas cilvēka tipam šī termina visplašākajā un tiešākajā nozīmē. Kaut gan epipaleolita, mezolita, neolita un metālu laikmetu galvaskausi ir tuvāki paleolita Kromaņonas cilvēku galvaskausiem, nekā mūsdienu cilvēkiem, kas ir sevišķi jāatzīmē, šie galvaskausi bija epipaleolita, mezolita, neolita un metālu laikmetu apbedījumos izplatīti no Jeņisejas upes kreisā krasta Sibīrijā līdz Atlantijas okeānam un no Indijas (Indas upes) līdz Gibraltāram, daļēji arī Vidusjūrai tuvās Āfrikas piekrastēs, kā arī Skandināvijā, Vidusjūras un Ziemeļjūras salās, parādīja pēdējo aprises pat stipri mīkstinātā veidā un to rādītāji bija daudz stabilāki, kas liek domāt par viņu izcelsmi no vienas kopīgas mātes un viena kopīga tēva ļoti tālā senatnē (aptuveni kopš pēdējā apledojuma interglaciālā perioda - ledāju kušanas sākuma). Tādu apstākļu dēļ lieku priekšā šos senos cilvēkus saukt par vienveidīgajiem eiropeīdiem, jo cita nosaukuma es nezinu, lai ārkārtīgi vienveidīgos senos cilvēkus un viņu pieminekļus raksturotu ar kopīgu vārdu” (110). Tā rakstīja ievērojamākais Krievijas antropologs G. Debecs.

Baltu antropoloģisko tipu raksturo plata (aptuveni 140 mm) un stāva piere; ne visai augsta seja; ortognātisma iesliekšanās mezognātismā, ko nosaka 85^o slīps sejas leņķis ar Flovera indeksu 96; stipri izcils deguns - deguna kaula un sejas profila leņķis 33^o - 35^o; spēcīgi attīstīti uzacu loki, kas liktu domāt par viņu neandertalisko izcelsmi, bet viņiem, atšķirībā no neandertāliešiem, nebija uzacu veltnīšu, kā arī jebkuras citas pazīmes nesakrita ar neandertāliešiem, kam tuvāks drīzāk bija Mentas cilvēks, no kura ir nākuši ahajavi, ahaji, teitoņi, franki; zemas vai vidēji zemas acu orbītas - mērot no dakrilona indekss bija 76 - 80, ar ko tie atšķīrās no nēģeriem, mongoloīdiem un citām cilvēku senajām rasēm; nepārprotama dolihomezocefalitāte, ko raksturoja galvaskausa koeficients 72 - 76, kas izsaka galvaskausa platuma diametra attiecība pret galvaskausa garuma diametru procentos, mērot ar bīdmēru un bija apbrīnojami stabils, kas piešķir skatam no priekšas izteiktu taisnstūra formu ar ovālu un nedaudz sašaurinātu zoda daļu; liels galvaskausa gareniskais diametrs jeb augstums (ap 190 mm), bet vidējs šķērsais diametrs jeb platums (ap 143 mm), kas gandrīz sakrīt ar galvaskausa garumu virzienā no pieres uz pakausi (135 - 140 mm), piešķir tam pagaru un pašauru izskatu, lūkojoties no priekšpuses un sāniem, gandrīz kvadrāta formu, lūkojoties no augšas uz leju, bet tas netraucē saglabāt lielu smadzeņu tilpumu; salīdzinoši plata piere (97 - 100 mm); salīdzinoši garš augums (168 - 170 cm sievietēm, 170 - 175 cm vīriešiem). Tātad vienveidīgie eiropeīdi jeb indoeiropieši, kā tie dēvēti aizvēstures apcerējumos, ir cēlušies no  Kromaņonas cilvēkiem jeb protobaltiem, kālab viņu pēcnācējus, kā pierādīts šajā stāstā, esmu pamatoti nosaucis par baltiem.

Taču bez viņiem dzīvoja vēl citi baltādainie cilvēki - mulāti, kas bija baltā paleolitā dzīvojušā doolihocefālā Mentas cilvēka un dolihomezocefālā melnādainā Omo cilvēka krustojums, no kura 10. gs p. m. ē. nāca aizvēsturē pazīstamie ahajavi, ahaji, danaīdi, kekropīdi, teitoņi, franki un citi dolihocefālie eiropeīdi, kā arī brahicefālie aziāti, kas dzīvoja Āzijas saullēktu pusē un Klusā okeāna salās, Austrālijā, bija Āzijas kromaņoniešu sinantropiskais atzars, kā arī neliela auguma brahicefālie afrikāņi, no kuriem Mazāzijā ienāca un, sajaucoties ar baltiem, radās etiopu varietātes un šumēri, kas līdzi darbojušies nākamo somugru etnoģenēzē. Vēl bija Mentas cilvēkam līdzīgie Dienvidamerikas indiāņi un aziātiem līdzīgie Ziemeļamerikas indiāņi, kuri nepiederēja pie baltiem un baltu etnoģenēzē nepiedalījās.

14. attēls. Balto cilvēku trīs tipi: pa kreisi dolihocefālie jeb gargalvainie cilvēki, starp kuriem pa kreisi vidū Mentas un Omo cilvēku mulāte (faraona Ehnatona meita pēc senas gravīras), kura bija līdzīga ahajavu, teitoņu un franku sievietēm, bet apakšā - franks jeb teitonis (franku karalis Kārlis Lielais); vidū - mezocefālais Kromaņonas cilvēks jeb baltu vīrietis un viņa mūsdienu pēcnācējs (latvietis, lietuvietis, norvēģis, īrs); pa kreisi - brahicefālais siantropa tipa senais paleolita Āzijas kromaņonietis un viņa ļoti attālais mūsdienu radinieks, konkrētāk, jakutu jauneklis (Sibīrijas ziemeļa daļas pārkrievots ugru pārstāvis).

Runādami par vienveidīgo eiropeīdu atstātā materiālās kultūras mantojuma līdzību, gandrīz visi ievērojamie un ievērojamākie arheoloģi minēja krama senlietu, keramikas, metāla kalumu, ornamentu, stila, formu, arhitektūras apbrīnojamo līdzību; kaut gan esot vērojami to izplatības centri, taču pāris gadu simteņos izplatība aptvēra milzīgus attālumus un tālus reģionus Eiropā un Āzijā, Āfrikas Ziemeļa daļā pie Vidusjūras, ar vārdu sakot, visur tur, kur dzīvoja balti. Šīs senlietas apmaiņas ceļā iekļuva arī aziātu un negroīdu apdzīvotajās teritorijās un otrādi, taču tāda apmaiņa starp atšķirīgām rasēm ir notikusi ļoti reti.

Vēl būtu jāpiebilst, ka senie cilvēki vairojās ļoti lēni, nepārvairodamies un neizzuzdami, kālab milzīgais areāls Eiropā un Āzijā bija apdzīvots ļoti reti un līdz pat rakstītās vēstures sākumam nebija pārveidots, kas liecina par briedumu sasniegušu baltu etnosu pastāvēšanu un, pretēji pastāvošajam zinātnieku vairuma uzskatam, liecina par viņu vietsēžu dzīves veidu, jebkādas ekspansijas vai aneksijas, nopietnu karu pazīmēm līdz pat vēsturiskajam laikam (1). Sākumā visi bija mednieki, bet kopš 6. g. tk pr Kr. sākās zemkopības un piemājas lopkopības laikmets, kas iesākās ar nomadu lopkopību. Tik pat reti bija apdzīvoti citu rasu areāli Āzijā un Āfrikā.

Etnonīma balti izcelsme ir ļoti sena, esot "saistīta ar Baltijas jūru - Mare Balticum, ir lingvistu radīts termins kopš 1845. g.; kopš tā laika tiek lietots, lai apzīmētu cilvēkus, kuri runā vai arī pagātnē ir runājuši baltu valodās, - prūšus, lietuviešus, kuršus, zemgaļus, latviešus un citas tiem radniecīgās ciltis, kuras raksturoja vienveidīgo eiropeīdu antropoloģiskais tips un stipri līdzīgas senkultūras" (449), kuras, kā jau teicu, bija izplatītas visur, kur dzīvoja balti. "Latviešu valodā vārdu balti ieviesa J.Endzelīns un K.Mīlenbahs to seno tautu apzīmēšanai, kuras dzīvoja Baltijas jūras piekrastēs un runāja ide kopvalodā" (589).

Tam varētu piekrist, ja vien šie vienveidīgie eiropeīdi jeb indoeiropieši un viņu savstarpēji līdzīgās senkultūras nebūtu izplatītas tik plaši Āzijā, Eiropā un Āfrikas Ziemeļa daļā pie Vidusjūras, ja nebūtu valodnieku pierādījumu tam, ka tie runāja indoeiropiešu (ide) kopīgajā valodā, kas atšķīrās vienīgi ar novadu dialektiem (55). Tālab iedrošinos teikt, ka tas bija ļoti sens etnonīms, kura saknes ir meklējamas baltu dzīves un rituālo pieminekļu vietu izvēles ģeogrāfiskajās savdabībā. Šajā uzskatā neesmu pirmais, vienīgi tā sauktie vadoņi šos rakstītājus ir apklusinājuši, jo tāds uzskats jauc nepierādīto hipotēžu vienoto līniju.

Kā atzīst Indijas zinātnieki, vārda balti pamatā bija ide *bhel- ‘spīdīgs, balts, gaiši mirdzēt, atspīdēt kā saules vai mēness stariem ūdenī’, no kā skaņu mijā *bhal- > *bal-, no kā pelasgu valodā *balta ‘purvs’, albāņu valodā baltē ‘dūņas, zeme, purvs, māls’, čehu valodā blāto ‘ezers’, piemēram, Balatonona ezers, sanskrita bhala ‘balts, mirdzošs, spigoļojošs’ u. t. t. "Iespējams, ka vēlāk vārda *balt-, *bal- nozīme paplašinājās un tas apzīmēja arī ar baltu sniegu klātus tīreļus, no kā radās šādas vietas apdzīvojušu cilšu kopīgais nosaukums balti" (47).

Otrā stāsta pamata mērķis ir pierādīt baltu civilizācijas pastāvēšanu aizvēsturiskos laikos ar visām civilizācijas definīcijai piederīgām pazīmēm, Marijas Zonenbergas pētījumu un hipotēžu patiesumu, rekonstruēt baltu cilšu nosaukumus un to apdzīvotos novadus, pierādīt baltu civilizācijas kultūras ietekmi citu cilvēku rasu kultūrās un jo sevišķi mūsdienu civilizācijas kultūrā.